Manuprāt, ja šo teoriju pielietotu skolotājs, tad mazāk būtu šo bērnu, kuri ir vientuļi un atstumti.
Skolotājam būtu vairāk jārīko dažādi pasākumi un sacensības, kuros bērni varētu pierādīt savas spējas un prasmes, Protams, šādus pasākumus ir jārīko, lai saliedētu bērnus, pieņemtu viņus bariņā, atzītu viņus par prasmīgiem un talantīgiem. Ja notiek kāda apbalvošana, tad nevajadzētu izcelt tikai labākos skolēnus, bet visus. Tad arī bērni jutīsies piederīgi un laimīgi, viņi sajutīs šo mīlestību un rūpes, tas viņus pozitīvi ietekmēs un attīstīs viņu garīgo domāšanu. Skolotājam ir liela loma bērna attīstībā, ne tikai vecākiem. Ja šo teoriju pedagogi pielietotu mūsdienās, tad bērni nebūtu tik saspringti ikdienā, nebūtu šis lielais stress un pārdzīvojumi. Es personīgi kā topošais pedagogs strādātu pēc K.Hornejas teorijas, jo bērnības vecumposms ir ļoti svarīgs cilvēkam attīstoties. Vairāk laika veltītu saviem audzēkņiem, sadarbotos ar viņiem un prastu visus vienādi novērtēt. Bērni ir ļoti jūtīgi un emocionāli pret visu, kas notiek viņiem apkārt, tāpēc ir jācenšas viņus nodrošināt ne tikai materiāli, bet arī garīgi.
…