Kā būtiskākā problēma ir atrast piemērotākos iejaukšanās instrumentus, tā līmeni un kritērijus, skatoties neatrauti no katras valsts un tās sabiedrības specifikas konkrētā laika periodā. Tā kā valsts (tai skaitā sabiedrība) ir pakļauta izmaiņām, iejaukšanās instrumenti, tā līmenis un kritēriji palaikam pārskatāmi un pielāgojami jaunajiem apstākļiem. Tā kā ir cieša savstarpējā sasaiste, resursu pārdalē ir jāiesaistās visām pusēm.
Tomēr, tā kā noris dažādu veidu un līmeņu starpvalstu sadarbība, globalizācijas / reģionalizācijas process, par būtisku aktieri kļūst „ārējie” aktieri – pārējās valstis, starptautiskās organizācijas un tml., kas spēj būtiski ietekmēt valsti, tās sabiedrību līdz tās mazākai vienībai – indivīdam. Piemēram, tirgus liberalizācija, ekonomiskās (un cita veida) krīzes, vides (ekoloģijas) problēmas un tml. no vienas puses, un ekonomiskās, cilvēkresursu, informācijas un tml starptautiskās palīdzības (humānā palīdzība par labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem, ES sociālie fondi un tml.) no otras puses. Tādejādi atklājot ciešo sasaisti un zināmu atkarību ne tikai vienas kopienas vai valsts mērogā, bet arī starptautiskajā plāksnē.
Esejā apskatītais uzskatāmi atspoguļo, ka neviena no pieejām nav homogēna, ka nepastāv viena veida sabiedrības modeļa un vienas pilnīgas idejas, kā iekārtot cilvēci. Nav iespējams rast viennozīmīgu risinājumu un atbildi, cik lielā mērā kādam no aktieriem ir jāuzņemas atbildība resursu pārdales problemātikā pār labu „sliktākā stāvoklī” esošajiem, jo pastāv pārāk daudz konkrētās vides specifikas, iespējamo varbūtību, faktoru un tml., kuri jāskata kompleksi, nevis atrauti vienam no otra. Bet ir iespējams saskatīt resursu pārdalē iesaistītās puses un nojaust to lomu problemātikas risināšanā. Līdz ar to ir skaidrs, ka problemātikas risināšanā iesaistītās puses ir viena no prizmām, caur kuru būtu meklējams risinājums resursu pārdales problemātikām. Līdz ar to, nepieciešams pētīt kompleksi, iesaistot gan teorētiķus, gan empīriskos novērojumus. M.Nozika apgalvojums, ka par vienīgo leģitīmo un paciešamo valsti kalpo minimālas iejaukšanās valsts, kritiku iztur tikai daļēji un tikai attiecībā uz tām sabiedrībām, kuras to akceptē un pašas reāli uzņemas galveno resursu pārdalītāja lomu.
Apskatīto pieeju kopsavilkumā vēlos piekrist R.Dworkinam, ka neidentificējuši noteiktus principus, kurus mēs ievērojam, mēs nevaram būtu pārliecināti, vai tie ir pietiekami attaisnojoši un vai mēs tos pielietojam konsekventi. Līdz ar to, situācija katrā sabiedrībā (valstī) ņemot vērā katra gadījuma specifikāciju ir jāvērtē individuāli, paturot prātā 4 iesaistītos aktierus (abstrakcijas līmeņus).
…
