Cilvēce ir spērusi lielu soli savā zinību krājumā. Un dzīvību, nāvi tāpat arī līdzcietību cilvēki mēdz izteikt daudzējādi. Bet doma un mērķis vārdam jau rit gandrīz viendabīgi.
Ģimenes lokā neviens otram nenovēl nāves plīvuru valkāt. Tieši tā. Tā jau dzīvība ir trausla padarīšana, ja ar to mēdz rupji spēlēt kā karaļi ar valsti, kā ar šaha partiju. Ir jāspēlē gudri ar nākotnes plānu. Nevar zināt, kāds gājiens un izvēle tavā priekšā stāvēs, savas kārtis pareizi jāizspēlē. Šahs nav domāts liekuļiem, tāpat kā dzīvība. Dzīvība tiek tam, kurš to ir pelnījis un spēs ar to sadzīvot. Dzīvību neviens brīvi prāt neatdotu, lai cik vien duļķaina tā liktos.
Strīdi un konflikti. Tie raisa mūsos tumšo apli un dzīvības aplim liek skatīt to ar aizdomām. Strīdu svelmē kā tuksnesī tu nevaldi pār prātu un tev nākas ticēt mirāžai, kuru ej. Līdzcietība katru no mums ir skārusi. Tā ir tāda padarīšana, ka tu jūti, ka tavas acis veldzē šķīstītais avotu ūdens. Un saproti savu netaisnību. Un vai prezidents- mūsu augšējais krējuma slānis- jūt līdzcietības balsi. Protams, kļūdīties ir cilvēcīgi. Dieviem tas nav ļauts.…