Ja mantojuma atstājējs vēlas būt pārliecināts un drošs, ka pēc viņa nāves iestāšanās testaments stāsies spēkā un visticamāk to nebūs iespējams apstrīdams, tad, ņemot vērā šo faktoru, mantojuma atstājējam būtu jāizvēlas tieši šī testamenta forma. pamatojoties uz to, ka izteikt šaubas par šādas formas testamenta īstumu nevar, to ir iespējams apstrīdēt tikai tad, ja tas ir viltots. Taču mantojuma atstājējam ir jāņem vērā, ka šāda testamenta formas izvēle ir taisāma par maksu, līdz ar to, ja mantojuma atstājējam finansiālie līdzekļi ir ierobežotā daudzumā, šāda testamenta forma varētu būt neīstenojama.
Svarīgi piebilst, ka mantojuma atstājējam, izvēloties testamentāro mantošanu, jāņem vērā svarīgs faktors, proti, mantojuma atstājējam ir tiesības atstumt no mantojuma tos, kam ir tiesība mantot pēc likuma, piebilstot gan, ka Civillikumā noteiktos gadījumos, piemēram, ja likumiskais mantinieks dzīvo izšķērdīgi vai netikumīgi. Mantojuma atstājējam jāņem vērā, ka, taisot testamentu, ir jābūt pieaicinātiem lieciniekiem tā taisīšanā.
Pamatojoties uz iepriekš minēto ir secināms, ka mantojuma atstājējam, ņemot vērā katra mantošanas veida, proti, testamentārā vai likumiskā, īpatnības, nepieciešams veikt lēmumu par labu vienam no tiem, atkarībā no mantojuma atstājēja prasībām, vēlmēm un personiskajiem uzskatiem. Pēc autores domām, testamentāro mantošanu taisa mantojuma atstājēji visbiežāk tādos gadījumos, ja neapmierina likumiskās mantošanas kārtība, vai arīdzan, ja neizprot likumiskās mantošanas būtību, uzskatot, ka mantojums ir jānovēl tikai rakstiski, vai, piemēram, ja vēlas paredzēt dažādus nosacījumus, termiņus, legātus, un citus.…