Kā jau jums zināt, kara laikā bija koncentrācijas nometnes. Diemžēl uz vienu no šīm nometnēm mani aizveda. Kad mani veda es uzdevu jautājumu: „Par ko mani ved uz šo nometni?” Man atbildēja: „Stāvi klusu un priecājies, ka esi dzīvs.” Pēc šīs atbildes es domāju, ka manas mūža dienas ir skaitītas.
Iebraucot nometnē redzēju daudzus pazīstamus cilvēkus. Protams, tas mani īpaši neiepriecināja, jo redzēju, kā viņi tiek spīdzināti.
Nākamajā dienā pats piedzīvoju šīs lielās mokas. No paša rīta mūs izveda ārā un sāka mocīt. Dažus iekaustīja ar pātagu. Citus spīdzināja, lai uzzinātu dažādas atbildes par vainīgajiem, kādā noziegumā. Daudzi no viņiem pat nebija vainīgi. Viņiem rāva nost nagus, dažiem pat nogrieza pirkstus. Par pusdienām un brokastīm šajā nometnē varēja pat nedomāt, dažreiz pat par vakariņām arī. Bija tādas dienas, kad mūs aizveda pie lielas bedres un dažus no mums nošāva. …