Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes sakoptā apkārtējā vidē – tāds ir katra latvieša sapnis, cauri gadsimtiem lolots un cerīgi iznēsāts. Arī darba tikums vienmēr ir bijusi tā vērtība, kas raksturojusi mūsu tautu. Latvieši ir bijuši labi amatnieki, celtnieki, namdari. Diemžēl vēstures līkloči ir izdarījuši daudzas korekcijas mūsu vērtību sistēmā. Esam lauzti, liekti, locīti, pielāgoti citām kultūrām, dažādiem ārējiem un iekšējiem ekonomiskajiem apstākļiem. Ļoti jūtami tas ir skāris būvniecības jomu, kur radušies vairāki būvniekus raksturojoši ne visai labvēlīgi stereotipi.
Visizplatītākais ir uzskats, kas būvniekus raksturo kā haltūristus. Ka darbu iespējams padarīt pavirši, stiepjot šo procesu sev vēlamajā garumā, šķiet, nepārsteidz vairs nevienu, kas saskāries ar būvniecības nozarē nodarbinātajiem. Tomēr šāda „tradīcija” ir radusies samērā nesen, padomju laikos. Kolektīvs darbs bez personīgas atbildības, nevērīga attieksme pret sabiedrisko īpašumu ir šim laikam raksturīga iezīme. Latviešu darba kultūrā tā ienesusi daudz negatīva. Būvnieks tika iemests uz paviršību, bezatbildību un bezpersoniskumu balstītā sistēmā. Izzuda stimuls individuālajai jaunradei, konkurencei , kas ir virzošs un vadošs spēks cilvēka profesionālajā attīstībā. „Darbs – katra cilvēka obligāts pienākums” - bija kā šī laika devīze, kas nodrošināja katram padomju pilsonim stabilu un ērtu ienākumu iegūšanas vietu mūža garumā.
…