Lai arī kā cilvēkam veiktos ar materiālās un nemateriālas pasaules apvienošanu, ētiskie principi tāpēc nepazudīs. Manuprāt, mūsdienās īpaši svarīgi ir tādi aspekti kā, piemēram, spēja piekāpties – pasaule kļūst arvien šaurāka, cilvēkiem globalizācijas dēļ nākas sastapties ar lielāku viedokļu daudzveidību (kas tā paša iemesla dēļ pakāpeniski nonivelējas), un ir vajadzīga spēja pārdomāt savu pozīciju, aizspriedumus un paražas, lai ar savu ietiepību nenodarītu pāri kādam citam, ja vien šīs pozīcijas, paražas maiņa nesāpinās vairāk nekā spēs dot labumu otram. Ētisks pienākums ir arī drosme – drosme veidot savu viedokli, jo prāta neizmantošana ir sevis ierobežošana un lieliska talanta neizmantošana; drosme paust savu viedokli un patiesību citiem cilvēkiem, kaut arī tā nozīmētu savas ērtās un iesildītās pozīcijas apdraudējumu. To visu var apvienot zem jēdziena „darbs” – darbs ar sevi, darbs ar savu materiālo pasauli. Skumjākais, kas var būt, ir nevis neveiksmes, kas cilvēku piemeklē, bet padošanās pēc tām, vai arī nemaz necenšanās kaut ko sasniegt – kaut vai tas būtu, sabiedrībasprāt, necils mērķītis.
Ētiku nav bijis iespējams absolūti izteikt vārdos ne pagājušajā, ne šajā gadsimtā, bet tomēr par to vienmēr ir vērts aizdomāties un rīkoties.
…
