Būtiski ir arī piebilst, ka „Ministru kabinets nolēma pieņemt 1933.gada Sodu likumu Satversmes 81.panta kārtībā, bet šis pants noteica tiesības valdībai izdot noteikumus ar likuma spēku Saeimas starpsesiju periodā, ‘’ja neatliekama vajadzība to prasa’’, taču kriminālkodeksa pieņemšana pie neatliekamām vajadzībām nebija pieskaitāma.” Tas nozīmē, ka tajā laikā šis lēmums nebija atbilstošs konstitucionālam valsts varu dalīšanas principam.
Atskatoties uz visu iepriekš minēto, var secināt, ka 1933.gadā sodu sistēma bija bargāka nekā tā ir mūsdienās, proti mūsdienās nebūtu pieļaujams, ka notiesāto saslēgtu važās, kas būtu pilnīgi pretrunā ar cilvēktiesībām, kā arī tas būtu apkaunojoši, pazemojoši un līdz ar to citi cilvēki zinātu, ka dotā persona, kas ir saslēgta važās, ir krimināli sodīta, bet mūsdienās tāda informācija skaitās sensitīva. Kā arī salīdzinājumā ar to, ka 1933.gadā noziedzīgo nodarījumu iedalīja 3 pakāpēs, tad mūsdienās to iedala četrās, tādējādi pret personām, kuras izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, smalkāk likumā ir izvērtēts tai pienākošais sods. Vēl arī salīdzinot abus normatīvos aktus, secināms, ka spaidu darbi ir līdzīgs sods ar mūsdienu piespiedu darbiem, bet piespiedu darbus nav paredzēts piespriest uz mūžu, kā tas bija paredzēts spaidu darbiem. Kopumā var secināt, ka mūsdienu Latvijā 1933.gada 24.aprīļa Sodu likumā piedāvātā sodu sistēma nebūtu piemērojama tieši tās bardzības dēļ.
…