Kā izlietojam Māras dāvanas? Sabiedrības degradācija poēmā "Pilna Māras istabiņa"

Niklāvs saprot, ka šo mantu dēļ ir izpostīta visa dzīve viņam un viņa mīļajiem cilvēkiem. Viņš iedomājas cepuri iemest ūdenī, bet Māra atbild, ka ūdens to neņemšot. Niklāvs pretojas sakot, ka metīšot to gaisā, bet Māra atbild, ka kaut kur jau tik un tā nokritīšot...
Šim darba esmu veltījusi visu savu piektdienas vakaru. Esmu tik daudz pārdomājusi par dzīves vērtībām...Un arī asaras neesmu žēlojusi. Šī bija īpaša saikne ar grāmatu un tās autori Māru Zālīti. Kas to būtu iedomājies, ka es savu uzmanību uz tik ilgu laiku varēšu koncentrēt kādai poēmai? Tomēr spēju...
Vai šis bija stāsts ar laimīgām beigām? Kā uz to paskatāmies...Pasaules skrējēji vienmēr skries, dzīrotāji - arī nemainīsies tik kardināli. Man prieks par tiem cilvēkiem šajā darbā, kas pēc tik daudzām traģēdijām, kuras piedzīvojuši, saprata, kas bija visa šī farsa pamatā... Tā bija mantkārība un kārība vispār!
Es ticu, ka, ja šai poēmai būtu turpinājums, tad otra daļa sauktos "Atdzimšana", kurā viņi resaturētu gan sava tēva, vectēva un vecvectēva māju, gan domas un atmiņas, pieminot visu labo. Jo, kā Indrānu tēvs teica Zelmiņai - "Es dzīvoju caur to labu, ko esmu tev devis."
Es zinu, ka katrs no mums var izskarot sirsnību, laipnību, labestību, uzticību. Kopā mēs varam panākt vairāk!
Bet, ja mēs redzam kādu, kam nepieciešama uzmanība - ne vienmēr dāsnas dāvanas ir tas labākais risinājums. Mēs visi esam cilvēki un mums visiem nepieciešams mīļums un mīlestība. Šie magiskie vārdi ar "M" burtu šajā poēmā bija tik nozīmīgi - Māte, Mīlestība, Maigums.
Lai visiem varoņiem gan tiem, kas poēmā, gan tiem, kas esam mēs paši ikdienas dzīvē, vienmēr pietiktu mīlestības, maiguma un spēka! Un es zinu - tad mēs mācīsimies no citu kļūdām, tās neatkārtosim, tad viss izdosies!
…