Nespēcīgi centieni atrasts pasaules reālo pusi. Vājums, kas spēj pāraugt pašā apskaužamākajā spēkā, dzīvo tikai mūsu apziņā, kas mūs bīda pa dzīvi kā tādas marmora figūriņas. Mēs tām pakļaujamies, domādami, ka tā ir vienīgā vēl patiesi īstā būtība - sekot savai apziņai.
Fiziski vājais varonis mēģina atklāt savas dzīves būtību. Caur tumsu un gļēvu neģēlības plīvuru viņā dzimst pašapmierinājums. Kad ir atvairīts pēdējais pasaules palīdzības mēģinājums, galvenais varonis rod spēku savā ļaunajā būtībā. Lai arī cik dīvaini tas nešķistu, tieši neģēlīgā rīcība, kas būtu pelnījusi visas pasaules nosodījumu, ir kā atpestītājs – spārnota vēsts no pagātnes. Galvenais varonis sapinies savās ilūzijās un pārmetumos nespēj atklāt patieso sevi, viņš cīnās ar savu negatīvo atspulgu, bet tas ņem virsroku.
Nav tik svarīgi – vai stostīšanās ir sekas vai cēlonis, bet svarīgi ir tas, cik lielu postu tā nodarījusi cilvēka pašapziņai. Naids kā nokaitēta adata caururbj un padara nejūtīgu topošo mūku pret pasaules asarām un sāpēm. Viņa nespēja piedot mātei vairo viņa neizsīkstošo naidu pret katru, pat vissīkāko, esamību. Jauneklis maldās pa apziņas vistumšākajiem nostūriem, nespēdams rast mieru un atbildi savam mūžīgajam jautājumam – kas šajā pasaulē ir būtisks, vai tas ir skaistums vai arī spēja to pieveikt.
Runas traucējumi ir kā sarūsējusi slēdzene durvīm starp jaunekļa iekšējo un ārējo pasauli. Tai vietā, lai nomainītu vai salabotu slēdzeni, zēns laužas cietajās tērauda durvīs, kuras paliek viņam aizslēgtas. Katra neveiksme vairo nogurumu un neapmierinātību, katrs kaunpilnais mirklis, ko zēns izjūt savas stostīšanās dēļ, ir kā piliens viņa esības tumšajai pusei, kas draud kādreiz piepildīt savus visļaunākos draudus.…
