Stāsts ir par kādu zēnu Midzoguči, priestera dēlu, kurš tiek nosūtīts pie sava tēvoča, lai viņš varētu iegūt sev atbilstošu izglītību un vēlāk kļūt par priesteri, tāpat kā viņa tēvs. Visu bērnības laiku Midzoguči ir klausījies tēva stāstos par brīnišķīgo zelta templi, kuru viņš idealizē savā prātā tiktāl, ka tas šķiet vienīgais pasaules skaistums un vērtība. Zēns ir apveltīts ar ļoti dzīvu iztēli un intelektuālām dotībām, taču ir viens trūkums, kas liedz viņam justies pilnvērtīgam un vienlīdzīgam citiem – tā ir viņa stostīšanās. Un viņa runas traucējumi ir tie, kas vislielākajā mērā ietekmē galvenā varoņa dzīves uztveri, viņa domāšanu un attieksmes maiņu attiecībā pret sevi un pret citiem. Midzoguči pamazām izveidojas savdabīga dzīves filozofija, ko ietekmē divi galvenie faktori – viņa runas trūkums un viņa uztverē esošais Zelta tempļa ideāls. Jautājums vien ir, kas viņam ir šis Zelta templis un kurš no šiem diviem faktoriem ir noteicošais viņa dzīvē un kā tas ietekmē viņa turpmāko dzīvi?
Tas fakts, ka Midzoguči bija fiziski vājš un kopš dzimšanas stostījās, ļoti lielā mērā norobežoja viņu no sabiedrības, pēc kuras viņš sākotnēji samērā spēcīgi tiecās. Norobežoja tādēļ, ka viņš pats to uztvēra kā kroplumu un milzīgu defektu, kādēļ izvairījās no visiem iespējamajiem kontaktiem ar vienaudžiem un ieturēdams distanci kļuva par tādu kā neatkarīgo novērotāju no malas, bet ne dalībnieku. Un, iespējams, ka tieši šādā veidā, cenšoties slēpt savu defektu, viņš pievērsa tam vēl lielāku citu cilvēku uzmanību, kas viņu vēl vairāk norobežoja no tiem, jo dažiem vienaudžiem patika par viņu pasmieties zinot, ka tā ir viņa vājā vieta. Un tā vietā, lai aizdomātos, ka katram cilvēkam tāda ir un ka to vienkārši nevajag citiem tā parādīt, Midzoguči vēl vairāk iegrimst mazvērtības kompleksos un savā prātā izfantazēja, ka viņš ir liels vadonis, kas soda visus ar nāvi, kas par viņu ir izņirgājušies, ar tādām domām it kā cenšoties slāpēt savas dusmas uz sevi un apkārtējiem, vienlaicīgi vēloties vienkārši darīt kaut ko skaistu un būt pašam par sevi – kļūstot par mākslinieku. Un ar laiku viņš pārstāj pārdzīvot par savu trūkumu, iedarbinot savdabīgu aizsardzības mehānismu – sākot ar to pat lepoties, ka neviens viņu nesaprot.
…
