Gadu simteņiem tagadējā Latvijas teritorijā dzīvojošie zemnieki dzīvoja verdzīgos apstākļos. Viņi bija pakļauti daudzām varām pēc kārtas, tai skaitā arī vācu muižniekiem, Krievijas Impērijas pārstāvjiem, u.c.. Zemnieku apstākļi bija dramatiski. Zemniekus varēja sodīt ar miesas sodiem, tos varēja izsūtīt pat uz Sibīriju, tādēļ vien, ja muižniekam nepatika kā uz viņu paskatījās. Bija nepieciešama kāda uzņēmīga persona vai personu grupas, kas spētu manīt (piedaloties arī pašiem zemniekiem) esošo situāciju. Un par pirmo atmodas spēku izvirzījās Jaunlatvieši ar Krišjāni Valdemāru priekšgalā. Šis atmodas spēks nepilna gadsimta laikā no parastas zemnieku tautas izveidoja patstāvīgu latviešu nāciju. Tas ir tikai pateicoties jaunlatviešu publicētajiem rakstiem presē, kas pamudināja latviešu zemniekus uz rīcību. Literārās valodas izveidei, kas deva lielu ieguldījumu izglītības uzlabošanai Latvijas tagadējā teritorijā un zinātnē. Izglītotajai latviešu tautai, kas alka pēc latviešu kultūras dzīves.
Jaunlatviešu publicēties raksti presē pamudināja latviešu zemniekus uz rīcību.
Psiholoģiski svarīgs faktors bija latviešu inteliģences profesionālās patstāvības pieaugums. Spilgti tas izpaudās žurnālistikā. Pirmos preses izdevumus latviešu valodā pārzināja vācbalti, kuri ļāva latviešu izcelsmes autoriem publicēties viņu rediģētajos izdevumos. [3;132]
Jaunlatvieši, būdami pret latviešu masveida izceļošanu, jo tas novestu pie latviešu tautas sairšanas, savos rakstos nemitīgi uzsvēra labvēlīgās perspektīvas, kas paveroties izceļotājiem tajās Krievijas guberņās, kur nepastāvēja vācu muižniecības feodālie spaidi. …
