Nāciju jēdziens visbiežāk tiek saistīts ar nāciju valsts būtību. Tas ir likumsakarīgi, jo visbiežāk nācijas pastāvēšana arī ir atkarīga no tās spējas pastāvēt noteiktā valsts teritorijā. Nācija ir vēsturiski izveidojusies, savstarpējā sabiedriskā darba dalīšanā vienkopus saistīta, sevis atražošanā pašpietiekama ļaužu kopība. Nācija var tikt raksturota kā kopīgā teritorijā dzīvojošu iedzīvotāju grupu, ar vienotu tautsaimniecību, kopīgu saziņas valodu, kopīgu dzīvesveidu, kopīgu pamatvērtību sistēmu, kas izpaužas kopīgā kultūrā. Nāciju un varētu teikt arī nāciju valstu rašanās tiek saistīta ar Lielo Franču revolūciju, kad sabiedriskās ražošanas pāreja no naturālās saimniecības, kura pamatos bija noslēgta nelielās kopienās, uz preču ražošanu, kurai nepieciešams plašāks ekonomisku sakaru lauks, proti, nepieciešams nacionālais tirgus, kļuva par nācijas galveno vienotāju.
Nācijas tiek iedalītas divās daļās, proti, vecās un jaunās nācijas. Vecās nācijas ir tās, kuras ieguva nacionālo identitāti vai nacionālo pašapziņu pirms vēl tika formulēta nacionālisma doktrīna. Savukārt jaunās nācijas ir tās, kurās vienlaicīgi attīstījās divi procesi:
nācijas pašapziņas veidošanās;
nacionālo organizāciju veidošanās.
Abus šos procesus jaunajās nācijās galvenokārt vadīja neliela, izglītota politiskā elite.
Pie vecajām Eiropas nācijām vienmēr tikuši pieskaitīti angļi, skoti, franči, vācieši, portugāļi, dāņi, zviedri, ungāri, poļi, krievi. …