Latviešu jaunākā proza ir visai pesimistiska, brīžiem tā atspoguļo mūsu tagadējo dzīvi. No visas izlases man visvairāk patika Arva Kolmaņa, Valda Felsberga, Evas Rubenes, Aijas Vālodzes, Noras Ikstenas un Gundegas Repšes stāsti. Tie izstaro skumjas, pesimismu, nelaimi, neapmierinātību ar dzīvi.
Gundega Repše savu stāstu “Vējam līdzi” veido ļoti interesanti. Autore rotaļājas ar vārdiem, frāzēm un teikumiem. Izlasot šo stāstu, es nevarēju saprast tā jēgu. Stāsta sižetu un saturu nav iespējams atstāstīt, jo stāstam nav noteikta satura, tā ir veiksmīgi veidota vārdu spēle no dažādiem vārdiem un īsiem teikumiem. Stāsts ir mistisks un tieši tas izceļ šo stāstu starp pārējiem. Stāsts ir rakstīts kā monologs. Tas vēsta par cilvēka izjūtām un pārdzīvojumiem. Galvenais varonis savas domas pauž, skatoties uz mums no augšas, no debesīm. Stāstā ir jūtama mīlestība, ilgas un vientulība, bet šīs jūtas Gundega Repše mums neparāda tieši, tās jājūt lielajā vārdu kopumā. Viņa neapraksta šīs jūtas, bet liek nojaust, ka tās pastāv, autore parāda tās savā prasmīgi veidotajā vārdu spēlē. Stāsta galvenais varonis, kurš ir parauts līdzi vējam un tikai, turoties pie koka zariem, kavējas vēl šajā pasaulē, runā ar sevi, daloties savās pārdomās, viņš atklāj savu iekšējo pasauli. Manuprāt, Gundega Repše mudina arī mūs atklāt savu iekšējo pasauli, jo mēs to darām ļoti reti, tikai retais no mums ir ieskatījies sevī, mēs visi parasti ieskatāmies otrā, redzam otra kļūdas, netikumus, kā arī labās īpašības, bet savu iekšējo pasauli mēs atstājam novārtā, mēs nevēlamies tajā ielūkoties, varbūt mūs kaut kas baida, varbūt mums ir bailes no tā, ka ieraudzīsim sevī kaut ko, kas mūs neapmierina, un mēs nevarēsim to mainīt. Bet vai tiešām kādreiz nevajadzētu katram palūkoties uz sevi no malas?
Arvja Kolmaņa stāstā “Vasara, augusts” parādīta cilvēka ikdienas dzīve. Man stāsts nepatika,...…
