Ar sevišķu naidu un riebumu autors lugā ir tēlojis Kangaru. Viņš simbolizē nodevēju no pašu vidus, jo Kangars patiešām bija no latviešu tautas. Viņa runā tiek pausta dziļa nodevība pret latviešu tautu: “Mēs Rīgā uzcelsim tumsības varu, pie Romas pievilksim vienu pēc otra!” Tieši viņš bija tas, kas nodeva Melnajam bruņiniekam to, kur slēpjas Lāčplēša spēks. Un es domāju, ka Lāčplēsis tomēr būtu guvis virsroku pār Melno bruņinieku, ja vien Kangars nebūtu atklājus Melnajam bruņiniekam šo Lāčplēša noslēpumu – viņa ausis, kurās tad arī bija viņa spēks.
Izlasot šo lugu, es patiešām pārliecinājos, ka šī tumsas un gaismas spēku cīņa patiesi ir mūžīga, jo arī pati luga beidzas ar tādu kā apliecinājumu, ka šī cīņa vēl nav beigusies, jo pašās lugas beigās abi varoņi iet bojā, nogāžoties lejā no kraujas, un iekrītot atvarā. To apliecina arī Spīdolas teiktais: “Vēl cīņa nav galā un nebeigsies. Tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies!” Ar šo lugu mēs varam vilkt arī zināmas paralēles ar mūsdienām, jo arī patlaban mūsu, un ne tikai mūsu valstī notiek nemitīgas gaismas un tumsas spēku cīņas: policija cenšas apkarot noziedzību valstī, tiek apkarota korupcija, un tā tālāk. Es domāju, ka šajā lugā visnotaļ precīzi ir atainota gaismas un tumsas spēku cīņa, kas palīdz mūsdienu lasītājam (skolēnam) saprast, ka šī cīņa ir mūžīga – tā nekad nebeigsies.
…