Jānis Poruks ir spilgta un īpatnēja personība latviešu literatūrā. Ar saviem dzejoļiem un stāstiem (rakstījis arī plašākas formas darbus) viņš kļuva pazīstams jau 19. gadsimta 90. gados, kad literatūrā nostiprinājās reālisms. J. Poruks pēc sava rakstura, pasaules uztveres un ari savā mākslā bija romantiķis. Viņa daiļrades metodē romantisms sakausējies ar reālismu. Šo divu virzienu apvienojums atrodams pat viena darba ietvaros.
J. Poruka daiļrade ir ļoti daudzveidīga. Viņš pievērsies visiem žanriem (rakstījis ari romānus, lugas), tomēr lielāko meistarību sasniedzis mazas sacerējumos — stāstos, novelēs, tēlojumos, liriskos dzejoļos. J. Poruks paplašināja literatūras tematiku un padziļināja problemātiku, iedibināja tajā dzīves filozofijas tradīciju.
Viņa stāstos ir ne mazums reālistisku ainu un detaļu, tomēr cilvēkos viņu interesēja nevis parastais, tipiskais, bet neparastais, īpatnējais. Tāpēc lielākā daļa viņa stāstu varoņu dzīvo spraigu garīgo dzīvi, ir ārkārtīgi jūtīgi, ar augstām prasībām pret sevi un citiem, bet reālajā dzīvē jūtas sveši un lieki, nereti iet pat bojā.
Vairākos stāstos («Kauja pie Knipskas», «Romas atjaunotāji», «Asaras») J. Poruks pretstata divus atšķirīgus raksturus. Vieni ir tā sauktie «bālie zēni» — sapņotāji un fantasti, kuri laimīgi jūtas tikai savā sapņu un vientulības pasaulē. Visbiežāk tie ir trūcīgi, ļoti godīgi zēni. Otri — dzīvi un kustīgi, taču nekaunīgi un negodīgi.
…
