Jānis Mediņš, jaunākais no trim brāļiem komponistiem, dzimis Rīgā, 1890.gada 9.oktobrī. Tēvs Juris, kas cēlies no Bruknas pagasta zemniekiem, arī bija mūziķis – klarnetists cara armijas orķestrī. Jau 4 gadu vecumā Jānis savas māsas pianistes Marijas vadībā sāka “klimperēt” klavieres. Mūziku apgūt palīdzēja arī tēvs un brāļi, nākamie komponisti Jāzeps un Jēkabs. Vispārējo izglītību Jānis Mediņš apguva tikai četras ziemas – 1904.gadā viņš beidza privāto Saveljeva pamatskolu. Kā viņa paša atmiņās lasāms, “es nevienu stundu neesmu mācījies latviešu valodu, latviski rakstīt”.
1900.gadā, desmit gadu vecumā, Mediņš iestājās Emīla Zīgerta Rīgas mūziķu institūtā. Jāņa brālis Jāzeps jau bija šī institūta skolotājs un, būdams E.Zīgerta znots, 1901.gadā kļuva par mūzikas institūta īpašnieku. Institūtā Jānis mācījās vijoles, klavieru un čella spēli. Zēna gados viņš jau mēģinājis arī komponēt; pirmā klavieru kompozīcija Sudmaliņas (1901) un vēl citi nelieli darbiņi gan nav saglabājušies.
1904.gadā Mediņš sāka strādāt Rīgas Latviešu biedrības orķestrī par vijolnieku, vēlāk par altistu. Šis orķestris jeb tā dēvētā “Fišera kapela” bieži spēlēja arī deju mūziku privātās ballēs. Jānis piedalījās arī deju orķestrī Sarkandaugavas Pavasara biedrībā. Viņš spēlēja arī ērģeles un būtībā pazina visu orķestra instrumentu specifiku.…
