No J. jaunsudrabiņa darbiem plašāku ievērību vispirms ieguva “Vēja ziedi”, apakšvirsraksts – “Rasmas stāsts”, kas ar saviem romantiskajiem izteiksmes līdzekļiem stāv viņa daiļradē atsevišķi.
Šajā darbā galvenā tēma ir tā, ka nedrīkst noniecināt cilvēka mīlestību, kā to izdarīja Rasma ar Jāņa mīlestību. Cilvēks nevar visu mūžu pavadīt sapņos par ideālu mīlestību, ir jādzīvo reālajā, esošajā pasaulē, jo citādi sapņu pasaule agrāk vai vēlāk cilvēku “saēdīs” no iekšas, cilvēks kļūs bezjūtīgs un truls. Nav jēgas izsapņot skaistu un laimīgu nākotni, jo ja beigās sapnis nepiepildās, cilvēkam ir divreiz sāpīgāk to panest, nekā jau no paša sākuma samierināties ar īstenību, jo šis izmisums, kas radies no sāpēm, var cilvēku novest galējībās, cilvēks dzīvi ir nodzīvojis ilūzijās, tai vairs nepiemīt ne kripatiņas patiesīguma, un es uzskatu, ka tāda dzīve ir nelaimīga un nepiepildīta. Cilvēkam katra diena ir jāizdzīvo kā pēdēja- ir jāpriecājas, jācīnās par labāku nākotni, nevis nodoties domām tikai par to, kad reiz nāks labāki laiki un ilgi gaidītais apmierinājums.
Šajā darbā ir saskatāma mīlestības problēma. Rasmas māti jaunībā piespieduši apprecēt bagātu, nemīlamu vīru, atstāt mīļoto kalpu Valgu. Pēc ilgiem gadiem, būdama atraitne, viņa atkal sastop Valgu un pārdzīvo agrāko jūtu otrreizēju uzplaukumu, bet viņas meita iemīl Valga dēlu Spodri. Tomēr izrādās, ka Rasma ir Valga meita, Spodra māsa un jauniešu mīlestība ir tikai “vēja ziedi”, kam jāizgaist. “Mūsu mīlestība mums ir jāaprok. Šorīt mans tēvs to nonāvēja. Patiesībā mūsu vecāki to sen jau nonāvējuši. Es iešu atpakaļ uz pilsētu….”
Kā blakus problēma skan jaunā, krietnā kalpa Jāņa mīlestība pret Rasmu. “Rasmu es saucu par Tu…Kāpēc? Dievus neuzrunā uz Jūs un dievietes tāpat. Es esmu daudz daudz domājis, kādā vārdā lai Tevi, savu dievieti, saucu. Nav neviena tāda vārda visā pasaulē, kurš varētu izteikt Tavu skaistumu, Tavu sirdsskaidrību…” Taču tā ir nelaimīga mīlestība, tomēr tā spārno viņa nākotnes domās – iegūt izglītību, kļūt par skolotāju. Jāņa sapņi ar savu mērķtiecību ir kontrasts Rasmas nenoteiktībai un neskaidrajām, kaut arī dziļajām jūtām.
Darbā ir saskatāma arī problēma vecāku un bērnu attiecībās. Rasmas un viņas mātes attiecības bija vēsas, lai arī sirds dziļumos viņas viena otru kvēli mīlēja, starp viņām nepastāvēja dziļa sirsnība un uzticība. “Kad māte runāja par odiem un par mušām, tad es atteicu, ka man patīk odu sīkšana un mušu dūkšana un ka citādi es nevarētu izciest, es aiz garlaicības nekad vesela nepaliktu. Un nemaz nemeloju, tā teikdama. Es taču biju tik viena. Es jutos no visiem atstāta. Māte bija palikusi vēsāka. Samērā ar manu labošanos viņa ienāca pie manis retāk un retāk. Es atminējos mātes vārdus:” Rasmiņ…manu bērniņ…” – un es nevarēju saprast mātes mīlestību. Vai tā bija izlikšanās?” Māte no sākuma paslepus satikās ar Valgu, tāpēc tā lika, lai meita guļ klētiņā, arī Rasmas slimības laikā viņa meitu reti apciemoja. Tas, ka starp viņām nebija uzticības, patiesas sapratnes pierāda tas, ka Rasma nekad nevarēja mātei uzticēt savas sirdssāpes, kuras bija radušās aiz mīlestības pret Spodri. Attieksmi vienai pret otru pierāda fakts ka, tad kad mātei bija kāzu diena, Rasma bija apģērbusi melnu kleitu. “Es iekšķīgi smējos. Man gribējās māti sāpināt. Es šodien visiem būtu varējusi acīs smieties un līksmoties par citu sāpēm, tik pārmērīgi cietusi es jutos.” “ Tikai šī nav bijusi man mugurā kopš tēva bērēm. Tā ir tīra, jo viņa ir melna. Un patiesībā šis prieks man neapēno skumju par tēva nāvi, tāpēc es šo.”
…
