Jānis Sudrabkalns ir izteikts romantisma dzejnieks, viņš ir sarakstījis tādus dzejoļu krājumus kā „Klodijai”(1920-1921),”Spārnotā Armāda”(1912-1919), ”Pārvērtības”(1914-1923), „Spuldze vējā”(1923-1930), Brāļu saime (1940-1946), „Vēl viens pavasaris” (1946-1965), „Zemes bērni „ (1912-1968). Viņa dzejas krājumiem ir raksturīga mīlestības tēma pret Birutu Skujenieci, tā īpaši izpaužas dzejoļos „Klodijai”, „Nonas”, tajos viņš apraksta savas mīļotās tēlu ideālā gaismā, paveras plaša emociju gamma - sāpes, kaislība, neremdināmas ilgas pret mīļoto, līdz pat sāpīgai apziņai, ka vienmēr būs viņai svešs. Viņš salīdzina mīļotās matus ar zeltainu rotaļu, acis kā saldi biķeri, rokas kā valganas rozes. Viņa dzeju, gan dzīvi ietekmēja sarakste ar Birutu Skujenieci tik lielā mērā, ka pat savā dzejā viņš ir atzinis, ka tā būs viņa vienīgā dzīves mīlestība, šie vārdi arī liktenīgi piepildījās, jo citas mīlestības viņam visā savā mūžā nebija. …