Šajās rindās Rokpelnis atklāj liriskā varoņa pārdzīvojumu, dzīves grūtības, iespējams draudīgo un reālo nāves priekšnojautu. Autors izmantojis pārsteidzošus vārdus – “man priekšā vienīgi ziema”, salīdzinot varoņa pārdzīvotās izjūtas ar ziemu – kaut ko tik dziļu kā sniegs, saltu, negaidāmiem pārsteigumiem, bailēm pilnu, nemīlamu, nenovēršamu. Izlasot šīs rindas mani pārņēma sajūta, ka varonis vēršas ar jautājumu: “Vai tiešām jāpārvelk svītra paveiktajam, izjustajam, maldiem un patiesībai un jāieslīgst tukšā, bargā ziemā?”…