Jāņa Akuratera darbs "Degošā sala"

Darba analīze. Šīs darbs ir rakstīts kā atmiņu tēlojums. „ Degoša sala” tapusi 1911. gadā uzturoties sievas mājās Seces Birzniekos un pa daļai tēva mājās Dignājas Beitānos, kad Akurateram neilgu laiku bija radusies izdevība nodoties vienīgi literāram darbam. Jāņa Akuratera darbs „Degošā sala” ir par Smaila Zimzas bērnības un skolas gadu atmiņām. Darba saturs ir par to, kā Smailis Zimza ir ieradies savā dzimtajā zemē un staigādams visu aplūko. Bieži ir modelētas dabas krustceļu situācijas. Sižetisko līniju un varoņu dzīvi veido ne tikai reālās konkrētās ārējās norises, bet arī īpaši iztēlotā pasaule, fantāzijas rotaļas. Akuratera varoņa dzīve šajā darbā ir sapnis, kurā viņš dzīvo katru dienu atgriežoties pie pagātnes. Akuraters ir prasmīgs noskaņu radītājs – tas ir gan drūms un mistiski noslēpumains, gan patētiski gaišas, impresionisma rotaļīgas noskaņas. Savu nostāju autors šajā darbā pauž ar dedzību, tiešumu un vaļsirdību. Atklāj galvenā tēla, Zimzas emocijas, pārdomas un atmiņas par skolas gadiem. Bieži tie atzīmēti skolas sarkanie ķieģeļi, kuri arī asociējas ar uguns krāsu- Degošu salu. Galvenais varonis slīkst skolas atmiņās, atceroties visus savus draugus, katru viņu kustību un vaibstus, it sevišķi atceras Rūtiņu, kuru autors ir iemīļojis kopš skolas gadiem. Zimzis lasa veco atrasto pasaku grāmatu un atceras kā skolas laikā pa vakariem tika stāstītas pasakas un atceras savu bērnības iemīļoto pasaku, kā pasakas galvenais varonis ir jājis cauri ugunij - „Cauri ugunij viņš ir jājis”.