Ja es dzīvotu Latvijā 1940., 1950.gadu mijā, tad es piedzīvotu...

Kā parasts zemnieks es tiktu spiests atdot savus mājlopus, kūtis, lai PSRS varētu ierīkot kolhozus. ”.Kā rakstnieks, preses izdevējs, radio vadītājs es tiktu cenzēts. Man nebūtu vārda brīvības. Ja es dzīvotu Rīga, tad dzīvokli dalītu ar vairākām ģimenēm, jo bija komunālie dzīvokļi. Bet 1949. gada 25. martā no Latvijas uz Sibīriju tiek deportēti aptuveni 43 000 iedzīvotāji, neskatoties uz to vai es būtu zīdainis, jaunietis, pensionārs , sieviete, vīrietis. Sabiedrību vairs nešķiroja.
1940.- 1950.- tajos gados atrasties Latvijas teritorijā bijā kā iet ar aizsietām acīm pa mīnu lauku – tu nezini, kurā brīdī tu vari tikt ierauts kādā nelaimē. Šajos laikos visi bija cietēji – bērni, inteliģence, karavīri, sievietes un pārējie. Pat pavisam nevainīgi ļaudis varēja tik nosodīti, aizsūtīti un nogalināti. Tāpēc tagad - brīvā Latvijā - esmu pateicīgs par to, ka man ir ļauts lidot vēja spārniem un piepildīt savus lolotos sapņus.
…