12. maijā es devos uz Latvijas Nacionālo Teātri, lai noskatītos izrādi „Adata”. Tā ir Zigmāra Liepiņa un Adras Manfeldes muzikāla drāma 2 daļās, kas ir veidota pēc Andras Manfeldes autobigrāfiskā darba „Adata” motīviem. Izrādes tēma ir par narkotikām un to, kā tās pārmaina cilvēku, ieviktdamas savos tīklos, un sabojā dzīves visiem narkomāna tuviniekiem. Šīs lugas tēma ir ļoti aktuāla mūsdienu pasaulē, jo it in bieži ir jādzird par to, kā atrasta narkotiku kontrobanda vai narkomāni pastrādājuši kādu noziegumu. Tā ir ļoti svarīga problēma. Šī drāma nemeklēja atbildes uz jautājumiem par to, kā novērst šo problēmu un palīdzēt jau esošajiem narkomāniem, un tā arī nenosodīja šos cilvēkus, kas cieš no atkarības, tā tikai atspoguļoja narkotiku ietekmi uz vienu konkrētu cilvēku – gaveno varoni Kristu.
Muzikālās drāmas režisors ir Ramūns Kaubris no Lietuvas, jo šoreiz Zigmārs Liepiņš ir izvēlējas komandu, kas Lietuvas teātrī iestudēja Z. Liepiņa darbu „Parīzes Dievmātes katedrāle”, tāpēc nav nekāds brīnums, ka šī muzikālā izrāde ir atšķirīgāka no citām Latvijā veidotām izrādēm, bet koncertmeistara lomā šoreiz iejutās Zigmāra Liepiņa dēls Jānis Liepiņš. Manuprāt, pats režisors pateica vislabāk, kas ir šī izrāde: „Šis darbs ir ekstravagants pašiznīcināšanās stāsts. Tas ir rekviēms sapnim.” Ramūns Kaubris vēlējās, lai cilvēki saskata šajā lugā, ka dzīve ir jāciena un ka cilvēks ir brīnums, nevis brīnumdaris. …
