Tā kā sabiedrībā ir izveidojies ieradums dāvanu atlīdzināt, tas tiek uzskatīts pat par pienākumu un dāvanas saņēmējs jūtas devējam parādā. J. Derrida apgalvo, ka brīvā dāvana nevar pastāvēt, jo, jau nosaucot kaut ko par dāvanu, tiek pieņemts šis ieradums atlīdzināt, sniegt kaut ko pretī. Tas nozīmē, ka novērot brīvo dāvanu ir praktiski neiespējami. Dāvana nedrīkst sevi atklāt. Arī filmā veikala pārdevējs, sniedzot apelsīnus, saka: „Nevajag maksāt, tā ir dāvana”. Uz to saņēmējs gandrīz automātiski atbild: „Ja varu jums kā palīdzēt – nāciet pie manis.”
Ne filmā, ne arī dzīvē nav novērojama brīvā dāvana. Pat vienkāršs „paldies” vai sevis uzslavēšana rada šo apmaiņas procesu, šajā gadījumā – dāvana pret labiem vārdiem, dāvana pret labu pašsajūtu. Vienīgais veids, kā pasniegt brīvo dāvanu, ir censties to pasniegt nemanāmi, bezpersoniski, negūstot no tā prieku. Bet vai šādu dāvanu vispār var saukt par dāvanu?
…