Cilvēks nāk pasaulē mazs un nespējīgs, lai izdzīvotu viņam ir neieciešama citu līdzcilvēku palīdzība. Tātad, bez citu cilvēku klātbūtnes mēs nespējam dzīvot. Bet kādi tad ir visi tie cilvēki mums apkārt? T, ka katrs cilvēks ir citādāks nekā visi citi, to, ka katrs ir vienreizējs un unikāls mēs ļoti labi saprotam, tomēr ir taču tādas īpašības, kuras apvieno kaut kādu noteiktu cilvēku daļu.
Temperamenta nozīmi cilvēka attīstībā varētu salīdzināt ar augsnes nozīmi kāda auga attīstībā. No vienādām sēklām, kuras iedēstītas dažādās augsnēs, izveidosies atšķirīga izskata un ražības augi, piemēram, bērzs, kurš aug purvā būs mazs un kroplīgs, turpretī bērzs, kurš aug smilšainā augsnē, būs liels, skaists un kupls. Tomēr no augsnes nekādi nav atkarīga auga suga un šķirne- lai kur arī iesētu ķirbi, burkāns no šīs sēklas nekad neuzdīgs. Temperaments ir tā cilvēka psihiskā augsne, kurā „krīt” apkārtējās vides ietekmes.
Temperamentu zinātnieki saista ar cilvēka fizioloģiski anatomiskajām īpašībām un temperamenta klasifikācijā var izdalīt trīs galvenos teorētiskos virzienus:
Humorālās teorijas (latīniski humor- sula),
Somatotipiskās teorijas (soma- ķermenis),
Neirofizioloģiskās teorijas, kas temperamentu saista ar cilvēku nervu sistēmas darbību.
Vissenākās teorijas ir humorālās teorijas. Jau piektajā gadsimtā pirms Kristus slavenais grieķu ārsts Hipokrāts (460-377 p.m.ē.) izveidoja klasifikāciju, kas medicīnu ietekmē vēl mūsdienās. Viņš uzskatīja, ka cilvēka veselība ir atkarīga no organisma svarīgāko šķidrumu pareizas proporcijas. Šie šķidrumi bija asins, žults, melnā žults un gļotas. Vēlāk, lai apzīmētu šo šķidrumu sajaukuma mēru organismā sāka lietot vārdu temperamentum, kas nozīmē „attiecīgo daļu atbilstība”. Antīkie domātāji pakāpeniski nonāca pie idejas, ka temperamenta izpausmes nosaka ne tikai organisma veselības stāvokli, bet arī psihiskās īpatnības.…
