Ingmara Bergmana filmas "Zemeņu lauks" analīze

Filmas montāža no tehniskā viedokļa ir veidota diezgan klasiski, jo ir pielietots 180 grādu likums. Persona, kura runā ir arī atainota, kadru ilgums ir diezgan ilgs, epizožu maiņa neuzkrītoša, tomēr dažkārt tie pārklājas. Filmā ir daudz izmantoti flešbeki, atmiņu atainojumi, kas satur ļoti lielu filmas daļu. Ar montāžas palīdzību tiek lauzta arī laika un telpas dimensijas, t.i., viena aina parāda divus laika posmus (aina automobilī, kad dēla sieva Īzakam atstāstot atmiņas notikumus transformējas no viena laika otrā, neizmainot savu atrašanās stāvokli). Arī kameras novietojums ir interesants un diezgan dažāds, daudzi kadri izskatās ļoti mākslinieciski, gluži kā fotogrāfijas, vairāki dabas ainavu kadri. Filmā izmantoti daudz tuvplānu (close-up) un vidējo plānu (medium shot), arī makro plānu.
Kaut gan filma ir melnbalta, tā izmanto interesantus gaismēnu paņēmienus, spēles. Gaisma, kas krīt uz aktieriem ļoti labi izceļ viņu stāvus, notušējot fonu. Nedaudz, bet tomēr ar gaismas palīdzību tiek uzsvērti varoņa kaut kādi pārdomu brīži, kad fons paliek tumšs, bet viņa seja izgaismota (aina, kad saņem ziedus un cildinošus vārdus no jaunajiem ceļabiedriem).
Filmā „Zemeņu lauks” maz, bet tomēr efektīvi tiek pielietota mūzika, skaņas. Filmas pirmajā sapņu ainā skaļie un spēcīgie sirdspuksti ataino varoņa neizpratni, uztraukumu. Dažādās ainās tiek izmantota mūzika, kas ir drūma, spēcīga, atslābinoša, gaiša, attiecīgajām situācijām sava, lai vēl vairāk paspilgtinātu varoņa emocionālo piesātinājumu, garīgo stāvokli.
…