! Autore, pieminētās lokācijas, iezīmē ar pelēku krāsu, kas rada drūmu, netīru un nomāktu noskaņu.
• Vācija - nav minēts tieši, bet tiek runāts par mākoņiem, lietu un smacīgu gaisu, kas ļauj noprast krāsu paletes dominējošo krāsu kā pelēku.
• Daugavpils - nosaukta pelēka krāsa, kas tiek saskatīta gan pilsētā, gan cilvēkos.
• Igaunija - autore arī bieži min vārdus 'drūms' un 'pelēks' (jūra, mākoņi, sajūtas), bet tieši šeit tiek izrunāta krāsu tēma kā pasaules uztvere.
Autore reflektē ar mākslinieku Ārni un, protams, katram ir savs skatījums uz to. «Viņam ir dzeltenas brilles. Viņš saka, ka caur dzeltenajiem stikliem var redzēt vairāk gaismas un krāsu.» [101.] Bet autore domā savādāk, ka «Īstums ir pelēcīgs. [..] Nezinu. Man patīk tās krāsas, kuras redzu savām acīm. Vairāk gaismas man liekas mazliet meli. Bet varbūt es vienkārši vēl nespēju izprast Ārnes uzskatus. Varbūt kādreiz sapratīšu. tikpat var būt, ka šī zināšana man nekad neatklāsies. [101.-102.]
Varbūt autore nemēģina pat izskaistināt apkārtējo pasauli un cenšas ieraudzīt arī to otro, neglīto pusi. Cenšas būt daudzpusīga. Bet tas arī var būt saistīts ar viņas pasaules uztveri, saskarsmi ar citiem cilvēkiem un lietām, kas rezultātā deva tādu nostāju un likt pārsvaru uz to pelēko, rutinēto. Viņa jūtas tādā pasaulē īsta.
…