Ingas Ābeles „Akas māja” ir stāstu krājums. Ingas Ābeles darba tēma, manuprāt, varētu būt mīlestība, kas vairāk vai mazāk dominē visos stāstos, tā atklājas sevišķi spilgti stāstā „Akas māja” un „Hēbes grafiti.” Autore stāsta par mīlestību, kuras rezultātā kāds tiek atstāts ar salauztu sirdi, piemēram, stāstā „Akas māja”, kā arī par mīlestību, kura gūst piepildījumu, piemēram, stāstā „Hēbes grafiti.”
Kā galveno problēmu var izvirzīt – vai mīlestība var pārvarēt visus šķēršļus? Kā arī – vai mīlestību var uzturēt neņemot vērā attālumu? Vai mīļa cilvēka, radinieka nāve ir pārdzīvojums vai tomēr atvieglojums? Vai pašnāvība ir atrisinājums visām problēmām? Vai mīlestība ir iespējama tikai ar savu tautas pārstāvi? Vai mīlestība ir pats svarīgākais pasaulē? Vai draugs var būt tikai zināma persona?
Vēstījumā atklājas modernisma virziens, to atklāj viena no modernisma pazīmēm – zemteksts, kā arī cilvēka dzīves mērķi un vērtības. Vēstījums sastāv no tēlu runas un stāstījuma. Stāstījums sastāv no tēlojuma un atkāpēm. Tēlojums katram stāstam ir atšķirīgs, taču tajā tiek atklāta varoņu darbība, kā arī dažkārt portreti. Tēla runā ietilpst dialogi, galvenokārt, tikai ar divām darbojošajām personām. Filozofiskā atkāpe pamanāma, piemēram, stāstā „Pagalmiņā, kur pārkrauj maizi”, kur Simonas un Solveigas vecmammu notriec maizes mikroautobuss. Precīzāk tad, kad tiek stāstīts, ka vecmamma gribēja, lai pēc nāves viņu apglabā prestižos kapos, taču, kad Simona iebilda un piedāvāja Meža vai Jaunciema kapus, vecmamma palika dusmīga un noteica, ka tā esot viņas griba, kā arī Simonas solījums, pēc nāves vecmammai nopirkt zārku ar zelta rokturīšiem. …
