Indivīds un sabiedrība

Mēs katrs esam individualitāte un iekļaujamies kādā sabiedrībā, tomēr filozofiju allaž ir interesējis jautājums, kā cilvēks, būdams individuāla būtne, spēj izprast cita cilvēka domas, jūtas, rīcības motīvus un darboties ar citām personām.
Indivīda vajadzību dzīvot sabiedrībā nosaka ne tikai izdevīgums, bet arī ģenētiski pārmantotais bara instinkts. Kopības izjūtu un dzīvi sabiedrībā pazīst arī daudzas citas dzīvības formas, piemēram, skudras un bites.
Motīvi, kas raksturo mūsdienu sabiedrību ir krasi atšķirīgi no tiem, kas vadīja cilvēkus līdz ar pirmo kopienu rašanos – kopīgiem spēkiem nodrošināt eksistences turpināšanu. Līdz ar sabiedrības augstāku attīstību, kopējiem spēkiem radās iespēja veicināt attīstību. Vēsture rāda, ka tās sabiedrības, kas spēja apvienoties kopīgu mērķu labad, spēja asimilēt tās, kuras bija mazskaitlīgas un savrupas. Zināmā mērā indivīdu apvienošanās vienotā sabiedrībā ir izdzīvošanas jautājums. Jo augstāku attīstības pakāpi sasniedz planētu apdzīvojošās kopienas - ciemi, pilsētas, valstis, valstu savienības - jo liktenīgāk tas izrādās tām sabiedrībām, kuras cenšas turēties nostāk, jo agrāk vai vēlāk tās neizbēgami nonāk lielāku un spēcīgāku kopienu varā.
Katrs indivīds ir iesaistīts sociālajā struktūrā, kurā ietilpst sociālais statuss un lomas. Sociālā struktūra ievada indivīda uzvedību noteiktā gultnē.
Statuss indivīdam dod iespēju labāk orientēties cita tiesībās un pienākumos. Katram cilvēkam jau kopš dzimšanas brīža ir jāpieņem noteikta vieta sabiedrībā. Var izšķirt divu veidu sociālos statusus.…