Šajā darbā galvenā doma ir bezdarbnieka veidojošā vide. Tiek izvirzīti argumenti, kuri darbā tiek apskatīti:
1. Es pabeigšu augstskolu vai profesionālo skolu un man būs darbs.
2. Es varu nestrādāt, jo mani vecāki arī tā darīja.
3. Man ir atkarība no alkohola, narkotikām, azartspēlēm, bet es nebaidos, ka varēšu pazaudēt darbu.
4. Es pametīšu savu darbu un braukšu uz ārzemēm, jo zinu, ka tur dabūšu labāk apmaksātu darbu.
Tagad par katru argumentu izklāstīšu plašāk. Pirmais arguments ir diezgan aplams, jo cilvēki pat ar augstāko izglītību var neiegūt darbu. No visiem darba meklētājiem lielākajai daļai jeb 36,6% ir profesionālā izglītība, 27,2% vidējā vispārējā izglītība, 19,6% pamatizglītība, 13% ir augstākā, 2,9% zemāka par pamata. Kopā NVA reģistrēti 14 025 darba meklētāji, kuriem ir augstākā izglītība - 10 221 sieviete un 3804 vīrieši.[1.] Ko šie fakti nozīmē? Tu mācies un iegūsti izglītību, bet darbu ne vienmēr iegūsti. Ko tas nozīmē indivīdam? Cilvēks jūtas vīlies un apstājas pie pirmās neveiksmes, kad viņu nepieņem darbā. Viņš uzskata, ka ar savu specialitāti darbu nekad neatradīs un var parādīties depresija, atkarību veidošanās. Cilvēks nemeklē alternatīvas, piemēram, darbu var atrast arī ārzemēs, ja ir specialitāte un attiecīgas valodas zināšanas.
Par otro argumentu varu teikt, ka tā ir liela problēma. Šeit vispār nav nekādas indivīda izaugsmes iespējas, jo ģimenes modelis nav bijis labs. Bērni pārņēmuši šo vecāku modeli un turpinās radīt tādas pašas paaudzes. …
