Ļoti interesants ir arī indiešu uzskats par mīlestību. Viņi uzskatīja, ka mīlestība ir kā sāpju avots, kas noved cilvēku pie nevajadzīgām sāpēm un sarežģījumiem, tādēļ no tās ir vēlams izvairīties. Un mīlestība arī traucē cilvēkam pilnīgi nodoties dievam. Šis fakts ir ļoti līdzīgs kristīgās ticības atzinumam, kura dēļ arī tika pieņemts lēmums par celibāta zvēresta pieņemšanu. Tomēr kristīgajā ticībā mīlestība tiek sludināta kā viena no augstākajām vērtībām un ir iekļauta arī baušļos. Tā nav tikai mīlestība pret Dievu, bet arī pret savu tuvāko un pat ienaidnieku. Protams, arī budisms mudina cilvēku uzturēt līdzjūtību pret dzīvām būtnēm. Tomēr, tas, manuprāt, nav tik pārspīlēts kā kristietībā, kurā ir ļoti uzspēlēta mīlestība pret visu un visiem.
Nobeigumā varu teikt, ka, apskatot, būtiskākās lietas indiešu pasaules uztverē, tā ir pilnīgi atšķirīga no manas domāšanas. Daudz kas tajā liekas pieņemamāks un loģiskāks, bet, tajā pašā laikā, liekas nesaprotams un ir pretrunā ar manī ieaudzināto pārliecību. Laikam jau, ja cilvēks ir pieradis dzīvot kaut kādos noteikumos, kas viņu ierobežo un nosaka, kā jādzīvo, tad tas savā ziņā dara dzīvi vieglāku, jo nav tik daudz izvēles iespēju un iespēju kļūdīties. Pilnīga brīvība, kā tas tiek piedāvāts indiešu reliģijā, protams, dod savas priekšrocības un gara un domas brīvību, bet es laikam tomēr izvēlētos dzīvot pēc konkrētiem noteikumiem.
…
