Tajā pašā laikā Kants, manuprāt, pasaka ko pilnīgi pretēju iepriekš teiktajam, un tam es varu piekrist tikai daļēji, viņš slavē Prūsijas valdnieka vārdus: prātojiet, cik gribat un par ko gribat, bet paklausiet! , lai gan pirms tam nopeļ garīdznieku attieksmi: nevis prātojiet, bet ticiet!. Tātad ja valdnieks, kuram jāklausa, pasaka, kam ticēt, tādā gadījumā drīkst prātot, bet ir jāklausa un tam arī jātic, bet tad kāds labums no šādas prātošanas, ja tik un tā jāklausa valdniekam. Tad kāda jēga darīt to, ko tev liek, un pēc tam, kad tu to es izdarījis savu pilsoņa pienākumu, tu drīksti prātot. Es piekrītu tik tālu, ka pēc tam tu drīksti izteikt savu viedokli, lai gan valdnieka uzliktie pienākumi ir jāpilda, bet tādā gadījumā Kanta kritizētā revolūcija ir neizbēgama, jo, ja visi ļaudis tiešām sāks paši domāt un kritiski vērtēt pastāvošo iekārtu, viņi aizdomāsies tik tālu, ka ar domāšanu vien nepietiek, ja pēc tam tik un tā jāklausa valdnieks, un tad visticamāk viņi gribēs gāzt šo iekārtu ar spēku. …