Imants Ziedonis. Dzejoļu krājuma "Viegli" analīze

Dzejoļu krājums „Viegli” iznācis 1993. gadā, un ar pilnu pārliecību var teikt, ka šis krājums aizsāk jaunu I. Ziedoņa daiļrades posmu.
Dzejnieka agrīnās daiļrades liriskais varonis ir spējīgs samīt ziedu, viņš var kļūt nežēlīgs arī pret cilvēku, jo par galveno uzskata kustību, sprādzienu, intensīvu emocionālo spriedzi. Šis liriskais varonis iet sevis izzināšanas ceļu, un tas izvēršas par tēžu – antitēžu risinājumu, konstatāciju. Liriskajam varonim vēl ejams tāls ceļš, lai spētu šīs antitēzes sintezēt. Tas notiek tikai dzejnieka otrajā daiļrades posmā, kas liriskais varonis sāk meklēt harmonijas iespējas, risina jautājumu par to, kā nosargāt savu patību antitēžu pretmetos, kā nesairdināt savu dvēseli. Liriskais varonis meklē harmoniju ne tikai sevī, bet arī apkārtējā pasaulē, apkārtējos cilvēkos. Šī perioda I. Ziedoņa mākslas kvintesence ir „Poēma par pienu.”
Un, lūk, 1993. gads ar krājumu „Viegli”. Šī krājuma liriskais varonis ir cilvēks, kurš jau atradis harmoniju sevī un pasaulē; tikai atsevišķos brīžos viņš vēl nervozi dvēselē notrīc. Šis liriskais varonis ir cilvēks, kurš atradis ceļu uz Dievu, ceļu uz pietāti pret pasauli un cilvēku.
Liriskā varoņa ētisko ideālu virzību raksturo jau pats krājuma nosaukums - „Viegli.” Skaļo vārdu vietā, patosa, agresivitātes, ārdīt spējas un ārdīt gribas vietā liriskā varoņa dzīvē ienāk apziņa par viegluma nepieciešamību, iespējamību:
„Pasaulei patīk,
ka viegli iet,
Pieliec man, pieliec
roku mazliet!”
Šķiet, liriskais varonis it kā būtu iztrakojies un nonācis pie atziņas par mūžīgām vērtībām, nonācis pie patiesas un dziļas pasaules mīlestības. …