Imanta Ziedoņa dzejoļa "Es varu strādāt tikai tad" analīze

Kad ir sasniegts miers mūsu dvēselēs un prātos, tad mēs varam un spējam veikt šīs tik ļoti nepieciešamās lietas un tik ļoti nozīmīgo darbu. Mēs pēkšņi aizmirstam visas nelaimes un nesaskaņas, jo mūsos valda miers – sirds miers. Salīdzinoši attālums ar mieru ir niecība, nekas īpašs, tam nepievērš uzmanību, galvenais, lai mūsos ir sastopams šis miers. Mūsu miers savā ziņā ir mūsu laime. Pat citreiz sāk likties, ka miers ir spējīgs aizstāt it visu, pat mūsu prieku un mīlestību, nē, miers ir ideāls papildinājums ik vienam, viņš spēj atkusināt un nomierināt viss nervozāko cilvēku, viņam padodās šis darbs, tapēc viņš ir tik īpašs. Ja es nespētu sevī rast mieru, kaut vienu reizi dienā, tad es jau sen būtu sajukusi prātā vai ceļā uz to.
Šis liriskais „es” ir vīrietis, pilnīgi pārliecināta es neesmu, bet kaut kas man tā liek domāt, laikam tas, ka šajā dzejolī viņš pirmo pieminēja tēvu neviss māti, kā to būtu darījusi sieviete. Šis vīrietis acīmredzot mīl mieru, tāpat kā mēs visi uz šīs zemes. Viņš nespēj pieskarties savam darbam un uzsākt to, kamēr nav radījis sevī mieru, bet, lai radītu šo mieru ir nepieciešams, kaut vai padomāt par to, ka viņš zin, kur atrodās viņa vecāki, viņš mieru rod, kaut vai tikai kādu mirklīti padomājot labas domas par viņiem, attālumu viņš nekad nepiemin, viņš pat par to nedomā, attālums viņprāt nav šķērslis, tas ir nekas, viens vienīgs tukšums. …