Imanta Ziedoņa dzejā daudz runā par cilvēku attiecībām. Attiecību modelis rāda mīlestības attieksmi, to, kāda tā ir, ko tā liek darīt un kādiem būt.
Daiļrades sākumā dzejnieks ir maksimālists, bieži tiek uzsvērts, ka cilvēki ir brīvi un tos nevar iegūt.
„Bet cilvēki avoti ir.
Es savu galvu uz skujām lieku.
Es padzeros un zinu:
Tos nevar iegūt.”
Ziedonis dzejoļos parāda, ka cilvēki ir brīvi, tiem ir sava griba, savas domas un jūtas. Pielīdzinot cilvēkus avotiem, tiek uzsvērts, ka tie mainās, attīstās, ka cilvēku domas mainās. Cilvēki ir kā avoti, kuros ūdens nestāv uz vietas, bet spēj veldzēt citus.
Dzejolī „Par vientulību” ataino to, ka cilvēks nevar un nespēj būt viens, ka viņam vajag kādu, ar ko būt kopā.
„Es vairs nevaru viens pats
Iet tais mājās un ceļu prasīt.
Es vairs nevaru viens pats
Pēru Gintu un Faustu lasīt.”…