Vienu reizi Juhans vaļsirdīgi Arturam atklāja, kā bija pēc ilga laika atgriezties dzimtajā Igaunijā: “Kas tā gan ir par sajūtu! Zeme kā zeme, bet liekas, ka solis būtu kļuvis divreiz platāks. Pat gaiss citādi smaržo. ...Kasiere izdod biļeti un tev uzmaida, un šis smaids tevi ķer pašas tavas igauņu sirds dziļumos.” Romāns atklāja, cik neizsakāmi brīvi ir iet pa savu zemi, caur saviem cilvēkiem, kur viss apkārt ir tik pazīstams un mīļš. Cik spilgti var atcerēties ko tādu, kas sen nav redzēts, bet tikai tā dēļ tu vari turpināt dzīvot. “Es redzēju puiku, tu saproti? Šitik liels bija. ...Dod kārtīgi roku, tā kā vīrs. Un spied! Puika spiež, bet asaras tek. Un man arī tek, kaut velns mani būtu parāvis!” Juhans izstāsta savu tikšanos ar ģimeni. Un tad es sapratu, cik lieliem vīriem sāp pēc mājām. Vai tad viņi nevar atļauties daļu maiguma? Juhans cieta un ilgojās, taču aiz pamatīgā auguma šīs emocijas varēja noslēpt.…