I.Leimanes romānā "Vilkaču Mantiniece" aprakstītās Vilkaču ģimenes raksturojums

Jau kopš tā laika, kad divas ģimenes bija ieradušas iekopt zemi, starp tām radās naids. Viena brāļa ģimene izvēlējās dzīvot kalnā, otra – tā apakšā. Un tā kādu pavasara dienu lejas saimniece bija atradusi ūdens dzīslu. Šādi, skaudības dēļ, radās naids. Par lejas saimnieci sāka stāstīt, ka viņa esot ragana. „Neskaitāmām tautām pastāv pārliecība par dažu sieviešu savienību ar ļaunajiem spēkiem, (..) raganu tēli simbolizē sievišķības negatīvo pusi, tās tumšos spēkus.” [6] Kaut arī īstenībā lejas saimniecei vienkārši paveicās atrast to ūdens dzīslu, par to sāka izdomāt dažādas apšaubāmas lietas kalnu ļaudis. Un tā turpinājās daudzas paaudzes.
Vilks cilvēkiem parasti asociējas kā „ļoti bīstams plēsīgs zvērs, (..) parādās kā ienaidnieks dzīvnieka izskatā, (..) tiek minēti vilkos pārvērsti asinskāri cilvēki (vilkači)” [6] Šādas domas radīja apkārtējos arī ļaudis, kas dzīvoja kalna lejā. Tātad, var secināt, ka visi baidījās no tiem cilvēkiem, kas dzīvoja vilkačos, jo viņi visi it kā bija saistīti ar ļauno garu.
Pēc atbraukšanas Vilkačos Alīne vēlas būt draudzīga un iepazīties ar kaimiņiem. Viņa grib ieklausīties citu padomos un sekot tiem. Alīnei nevajag neko citu kā tikai ļaužu sirsnību. Uzzinot no Daces par ilgstošo naidu, kas pastāvēja starp divām saimēm, kurš bija cēlies tādēļ, ka Vilkaču sievas tika turētas par raganām, meitene vēlas uzveikt naidu ar mīlestību. …