I.Leimane "Vilkaču mantiniece". Andreja vēstule Alīnei

Alīne, piedod man! Es Tev to ļoti lūdzu. Piedod, ka liku Tev ciest, visspilgtāk man iespiedies atmiņā notikums, kad brauci no baznīcas, gribēji parunāt ar mani - kaimiņu. Bet es Tev atcirtu, neizrādīju cieņu, bet pats ļaunākais ir tas, ka sviedu Tev ar akmeni. Un tas nozīmē, ka es Tev neizrādīju nekādu cieņu, es aizskāru sievietes jūtas.
Baznīcā visi no Tevis novērsās, jo negribēja pieļaut, ka atrodies Dieva namā, es gribēju Tevi izdzīt ārā, bet nesaņēmos. Manī vienmēr ir bijusi sajūta, ka man pret Tevi ir divu veidu jūtas. Bet mums kopā ir bijuši arī skaisti brīži, notikums pie akmens. Bet mani nodomi bija ļauni, es gribēju Tevi nogalināt. Es gribēju, lai Tu noslīksti dzidrajā ezera ūdenī, jo šajā pasaulē nebija vietas sievietei, kas mantojusi „Vilkaču” bagātības. Ciemā ļaudis tevi sauca, par valdzinātāju, jo Tu valdzināji visus ciema vīriešus un jauci viņu prātus. Tu biji kā aizliegtais auglis, bet tieši tāpēc es Tevi iekāroju, Tu mani savaldzināji, es nespēju pretoties Tavam skaistumam, Tavām matu cirtām, bieži es no „Dievlodziņu” sētas skatījos pa logu, lai saskatītu Tevi, bet man tas bija jādara tā, lai neviens nepamanītu. …