Ir tik daudz faktori un ierobežojumi, kāpēc cilvēkam ir liegta iespēja būt laimīgam. Bieži vien cilvēks nespēj tik galā ar visu, ko uzliek sabiedrības spiediens un kultūra, tā rezultātā cilvēks ir neapmierināts. Cilvēka laimes izjūtas ietekmē mīlestība, ciešanas, nelaimes, ierobežojumi brīvi rīkoties utt. Un līdz ar to cilvēks nespēj kļūt laimīgs un tādēļ kļūst īgns. Aplūkosim tuvāk iemeslus kas liek cilvēkam būt īgnam un kādas ir cilvēka vajadzības.
Viss sākas ar zīdaini – zīdainis vēl nenošķir savu Es kā ārpasaules avotu, kurā ieplūst [ārpasaules] izjūtas. Viņš pakāpeniski to iemācās no dažādām ierosmām. Visspēcīgāko iespaidu jāveido tam, ka daži uzbudinājuma avoti, kuros viņš vēlāk atpazīs sava ķermeņa orgānus, ik brīdī sūta izjūtas, turpretī citi ik pa laikam zūd – tostarp visiekārojamākais: mātes krūts – un tie jāpiesauc ar prasīgu kliedzienu palīdzību. Tādējādi Es [veidojumam] vispirms pretī nostatās kāds objekts kā kaut kas tāds, kas atrodas <<ārpus>> sevis [paša] un kam jāliek parādīties tikai ar īpašas akcijas palīdzību. Nākamo pamudinājumu, lai Es atsvabinātos no izjūtu masas, proti, lai atzītu <<āru>>, ārpasauli, sniedz biežās, daudzveidīgās, nenovēršamās sāpju un nepatiku izjūtas, kuras atceļ un sola novērst neierobežoti valdošais patikas princips. Rodas tendence nošķirt no Es visu, kas var kļūt par šādas nepatikas avotu, izmest visu ārup, veidot tīru patikas Es, kam pretstatītas sveša, draudoša ārpuse. …
