Lai gan darba nosaukums ir „Latviešu stāsti”, tas ir pretenciozi un mānīgi, jo tā saturs neviļus tiek attiecināts uz visu nāciju, kas tā nav. Stāstos, kā jau minēju iepriekš, ir ieskats tikai vienā sabiedrības daļā un tikai atsevišķu indivīdu dzīves gājumā un vērtību skalā. Un to nevar attiecināt uz visu latviešu sabiedrību! Un šo konkrēto sabiedrības daļu nekautrēšos saukt par degradējušos (vairumā stāstu), jo stāstos atklājas, ka galveno varoņu galvenās vērtības ir alkohols, dažādas atkarības u.tml. Jā, tiesa, šīs ir aktuālas un patiesas problēmas, notikumi, arī no psiholoģijas viedokļa, piemēram, gadiem dzīvot laulībā ar vīru, kas sit un nespēt aiziet, kas principā ir atkarība no attiecībām (stāsts "Santa”). Atklājas arī tīri birokrātiskas problēmas, ka liecina par problēmām Latvijā (stāsts „Santa” – kā, esot latvietei, viņai jācīnās, lai iegūtu Latvijas pilsonību). Daži stāsti gan ir izņēmumi, jo ataino gribasspēku kā galveno varoņu tikumu krīzes situācijās (stāsti „Agita” un „Andris”). Stāstos ļoti labi var apjaust galveno varoņu dzīves vidi, tālaika sabiedrību (daudziem – bērnība laukos, Padomju laiki, salīdzinājums starp dzīvi laukos un pilsētā).…