Šī novele tik pat labi varētu nebūt par to, kādu laimi izvēlēsies Kristīne, bet gan par to, kādu nelaimi, un tas padara viņas dzīvi tik ieslodzītu. Varētu arī likties, kāpēc Kristīnei ir tik grūti izdarīt izvēli, ja jāizvēlas starp mantu un mīlestību. Tā ir vissenākā pasaules izvēle un šī (lai gan R.Blaumanis ir reālists) nav realitāte, kā arī: “Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri,” tāpēc loģiski, ka Kristīne izvēlētos mīlestību, bet, ja viņas izvēli noliek starp vīru, kuru nespēs mīlēt un mīlamu vīru, bet alkoholiķi, šī izvēle kļūst krietni grūtāka. Tad arī attīstās jautājums, vai Kristīnes dzīve jebkad bija brīva, varbūt tikai viņas bērnībā, jo ir skaidrs, ka tā būs ieslodzīta pēc laulībām ar jebkuru no vīriešiem, un tagad tā ir ieslodzīta izvēļu krustpunktos.
R.Blaumaņa stāstos un novelēs ļoti bieži parādās sievietes, kas, it kā izvēloties labāku dzīvi, upurē sevi, sievietes – cietējas. Šis ieslodzīto dzīvju motīvs parādās ļoti bieži, visbiežāk tiešām kā nelaimīga laulība, bet, piemēram, arī kā liktenis, kas tavu dzīvi gribot negribot paredzējis ieslodzīšanai – Kristīne “Purva bridējā”. Tomēr tās nav visas ieslodzītās dzīves – arī “Andriksona” barons taču ir ieslodzīts, un varbūt pat pats Andriksons, arī Krustiņš no “Pērkona negaisa” ir ieslodzīts sava tēva ilūzijās. Beigu beigās liekas, ka ieslodzīti ir teju visi R.Blaumaņa varoņi, katrs citādi, citi vairāk, citi mazāk, bet neviens nav tā pa īstam brīvs savās izvēlēs, varbūt tikai Edgars. Bet vai tad mēs visi kaut kādā ziņā neesam ieslodzīti, un to nesauc par likteni?
…