Neskatoties uz to, ka šodien, 21. gadsimtā, pat pamatskolēnam ir skaidrs tas, par ko nebija informēts izglītotais un daudz pieredzējušais Hipokrāts, pirms iepazīšanās ar viņa darbu, es biju gaidījusi krietni primitīvākas zināšanas, tāpēc, lasot šīs nodaļas mani pārsteidza, cik interesants un patiesībā ļoti plašs ir Hipokrāta priekšstats par to, no kā rodas mazais cilvēks un kāds ir tā attīstības process mātes organismā.
Laikā, kad Hipokrāts par to jau raksta, pētniecības iespējas bija nesalīdzināmi niecīgākas attiecībā pret tām, kādas tās ir mūsdienās. Šūnas bija neizpētītas, daudzu orgānu un dziedzeru (tai skaitā to, kas saistīti ar reproduktīvo sistēmu) smalkā, daudzpusīgā darbība – neapjausta. Protams, Hipokrāta stāstījumā vietām parādās arī ne viena vien aplamība un var likties smieklīgi viņa apgalvojumi par to, ka sēkla plūst no visām ķermeņa daļām, gan vīrišķo, gan sievišķo sēklu satur abi vecākorganismi un tā tālāk. Taču, manuprāt, ir visai apbrīnojami, kādas zināšanas piemitušas šim vairākus gadu simtus pirms mūsu ēras dzīvojušajam ārstam un kā viņš ar visai loģiskiem spriedumiem pratis pamatot savus uzskatus par acīm neredzamo, bet, viņaprāt, pilnīgi izskaidrojamo.
Visinteresantāk man šķita tas, ka Hipokrāts nav skopojies, sīki aprakstīdams savas zināšanas arī par citiem dabā norisošajiem procesiem kā auga augšanu un cālīša rašanos olas iekšienē, kā arī paša novēroto dažādās ķīmiskās un fizikālās parādībās, lai ar atklātajām līdzībām palīdzētu lasītājam labāk izprast, ko viņš centies pateikt, un kāpēc „nav brīnums”, ka viss, kas notiek, notiek tieši tā.
…