Motivācija
Ikvienam no mums, ikvienai personībai jābūt spējīga pateikt “Es esmu es,” un nevis “es esmu, ja jūs tā vēlaties”. Katram ir jāizdara sava izvēle. Bieži vien kā attaisnojumu paviršam darba rezultātam mēs minam piemēram to, ka darba devēja attieksme pret mums nav tāda kā mēs vēlētos, vai samaksa nav atbilstoša mūsuprāt ieguldītajam darbam.
Bet, vai izdarot izvēli, mēs šos apstākļus neapzinājāmies, vai arī, ja mēs to esam atskārtuši jau pēc izvēles izdarīšanas, vai mūsu pašnoteikšanās vēlme nav pietiekami spēcīga, lai mēs sarautu attiecības, kuras mūs neapmierina un neuzsāktu jaunu meklējumu, vai arī meklētu problēmas atrisinājumu mūsu iekšienē.
Katram cilvēkam piemīt noteikta pašapzināšanās pakāpe un zināšanas par savām spējām, gaidām, stiprajām pusēm. Jāapzinās spēju vērtība un jāizmanto tās produktīvi.
Ja mēs uzskatām sevi par personību, mums ir jāprot noraidīt savas identitātes balstīšana uz citu gaidām, jo tādas identitātes ir nestabilas un rada problēmas. Mēs neviens nedrīkstam izvēlēties savas nākotnes saistīšanu ar kādu profesiju pamatojot izvēli tikai ar argumentu – tā vēlas mani vecāki, vai - tā dara vairums manu draugu, ja mēs paši to nevēlamies un patiesi pēc tā neailkstam. Identitāte, kura balstās uz pakļaušanos videi, uz konfromitāti, diemžēl ir plaši izplatīta. Bērni izvēlas kādu noteiktu amatu tikai lai izpatiktu vecākiem bet savā dziļākajā būtībā varbūt vēlēdamies kaut ko pavisam diametrāli pretēju. Nenoliedzami – ir gadījumi, kad vēlāk šis dzīves veids tiek pieņemts, un tajā gūst pat zināmus panākumus, bet lai to izdarītu cilvēks ilgāku laiku ir bijis pretrunā ar sevi, ar savu būtību, ar savu identitāti, uzspiežot tai svešu identitāti un svešu gribu, svešu – ne savu izvēli. Bieži sastopama nekritiska pieeja citu spriedumiem, nekritiska autoritāšu pieņemšana, citu izteikto patiesību atkārtošana bez savas domas un pozīcijas.