Cilvēks pirmkārt ir konkrēts, empīrisks indivīds, kas kopā ar citiem cenšas apmierināt savas vajadzības- ēst, dzert, vairoties. Šo līmeni, kurā saskarsme ir utilitāra (uz labumu un izdevīgumu vērsta), izzina bioloģija un socioloģija. Lai indivīds sabiedrībā justos iederīgs un spētu tai kaut ko dot un arī ņemt no tās, tam ir nepieciešams adaptēties konkrētajā sabiedrībā, grupā, organizācijā. Runājot par augstskolu, tās vidi, vēlētos izšķirt vairākus indivīdu veidus (tie, kuri nupat pabeiguši vidusskolu, tie, kuri jau iepriekš ir mācījušies augstskolā un personas, kuras augstāko izglītību izvēlējušās iegūt jau solīdā vecumā). Katra sabiedrības daļa, organizācija vai, piemēram, mācību iestāde savā ziņā ir unikāla un līdz ar to arī savdabīga ir arī adaptēšanās šajā konkrētajā vidē. Šajā darbā tiek salīdzināti vairāku sociologu viedokļi par to, kas ir identitāte, kā tā izveidojas un kāda ir tās tālākā virzība.
Augstākā izglītība tiek uzskatīta par vienu no indivīda socializācijas īstenotājām, kas sniedz viņam nepieciešamās zināšanas un prasmes, vienlaikus iepazīstinot ar sabiedrībā dominējošo vērtību hierarhiju, iekļaujot viņu sociālo attiecību mikromodelī. Atšķirīgā attieksme pret izglītību parāda tās vietu sabiedrisko attiecību sistēmā, tās funkcionālo nozīmību – izglītības statuss sabiedrībā ir atkarīgs no zināšanu lomas profesionālās karjeras veidošanā, īstenojot sociālo mobilitāti ekonomiskajā sistēmā.…