Iedzīvotāju novecošana: teorētiskās pieejas un Eiropas Savienības valstu pieredze

Šajā darbā strukturēti aplūkošu un izanalizēšu galvenos kopsavilkuma pieturpunktus:
1. Iedzīvotāju novecošana kā globāls un sociāls fenomens;
2. Novecošanas teorijas;
3. Novecošanas sociālie aspekti: izmaiņas ģimenes struktūrā, veselība;
4. Nodrošinājums vecumdienās: pensija un darbs;
5. Veco cilvēku aprūpe;
6. Attieksme pret veciem cilvēkiem un iedzīvotāju novecošanu.
Novecošanas teorijas galvenokārt var sadalīt divos posmos, kuros, savukārt, tās ir iespējams izdalīt vēl smalkāk.

Veciem cilvēkiem ar eidžismu ļoti bieži nākas saskarties tieši nodarbinātībā, pakalpojumu sniegšanā un medicīnā. Nodarbinātībā vecuma diskriminācija izpaužas kā piespiedu pensionēšanās. Vecumu sasniegušajiem cilvēkiem bieži vien tiek liegtas iespējas iziet apmācības, iegūt papildus izglītību vai tamlīdzīgi, jo nav pamata uzskatīt, ka sabiedrībai tas nesīs labumu. Medicīnā priekšroka tiek dota jauniem pacientiem, jo veco cilvēku slimības tiek uzskatītas par daļu no viņiem, pašsaprotamu un nenovēršamu vecuma sastāvdaļu.
Pēdējā veco cilvēku kopas problēma ir sociālā atstumtība. Sākotnēji varētu šķist, ka tās pamatā ir nabadzība, taču sociālā atstumtība no nabadzības atšķiras ar to, ka ne vienmēr sociālās atstumtības iemesls ir naudas trūkums.
…