Iededzies par savu tautu, valsti un valodu

Rietošās saules apspīdētā ainava aiz vilciena loga uzvēdī manī kaut ko tik tuvu ,ka saviļņojumā pat iesmeldzas sirds .Atmiņas mani apņem līdzīgi maigām ,glāstošām rokām .Pa atvēro logu līdzi vējam ielido lapa. Es paceļu mazu, nosalušu kļavas zvaigznīti, dzeltenu kā dzintars, kā liepziedu medus. Nezinu pat, ko īsti ar to iesākt, bet kādēļ man gribas šo lapiņu iebāzt kabatā, noskūpstīt vai piekļaut pie vaiga? Ko lai atbildu? Tā nav oga, ko var apēst ,tā nav arī puķe, ko var ielikt vāzē, tā vienkārši man atgādina Latviju.
„Es piederu pie tās brīnumainās zemes, kur ir meži un gadalaiki, un kur ir sniegs, balts kā elpa un sarkans kā grēks, ‘’ teikusi Regīna Ezera. Nespēju pateikt precīzāk. Arī man patīk atģisties baltā, vēl soļu neskartā mežā, kad pārslas nāk lejā blīvi un bieži, dziļi elpot vēso, tīro gaisu. Elpot un just, kā manī ieplūst neparasta brīvības sajūta.
Jā, te nav Krievijas Sibīrijas, te nav Francijas vīna dārzu, te nav Japānas tehnoloģisko brīnumu. Mana Latvija ir raiba kā tēva dūraiņi-zaļi ar brūniem rakstiem, un no asas lauku dzijas adīti. Te ir miers, pirmatnēji neskarta daba, kas vēl dzīvo un elpo.…