“Ideoloģiju beigu” tēzes rašanās priekšnosacījumi sociālajā, politiskajā un ekonomiskajā areālā.
“Ideoloģijas beigu” un “vēstures beigu” kopsakarības un atšķirīgais.
Galvenie pretargumenti ideoloģijas beigu tēzei 21. gadsimta sākuma realitātē.
ideoloģija – apziņas forma, kas atspoguļo realitāti interešu skatījumā. Ideoloģija pauž subjekta priekšstatu par to, vai un cik lielā mērā aplūkojamās parādības īpašības atbilst subjekta interesēm, kādas šīs parādības īpašības subjekta interesēm būtu atbilstošākas un kāds būtu subjekta interesēm visatblīstošākais ceļš uz šo vēlamo parādības kvalitāti.
Visās pasaules valstīs laika gaitā notiek izmaiņas, kuri skar ideoloģijas attīstību. Principā, šīs izmaiņas sāka parādīties jau 20. gadsimta vidū. Piemēram, 1955. gadā Milānā, Itālijā, konferencē “Brīvības nākotne” pirmo reizi bija sasniegts pilnīgais konsenss. Neskatoties uz to, ka šinī konferencē bija pārstāvēti kā Kreisie, tā arī Labējie politiskie spēki, galvenajos jautājumos tiem nebija nekādu problēmu sasniegt kompromisu. Protams, Jūs varat pajautāt: “Kāpēc tas ir slikti? Politika taču arī ir kompromisu māksla!”. Tomēr, man gribētos uzreiz iebilst. Pirmkārt kompromisa meklēšana visu laiku paredz savu interešu ierobežošanu, jo, lai abas puses būtu apmierinātas, abām pusēm vajag aizmirst par viena no saviem mērķiem sasniegšanu. Nedaudz atkāpjoties, varu kā piemēru piedāvāt ASV politisko sistēmu, kur ir tikai divas partijas, kuriem nevajag rast pārāk lielu kompromisu dažādos jautājumos, jo vienmēr kaut kāda no partijām ir pie varas un tāpēc tā var mierīgi strādāt savu solījumu pildīšanas virzienā. Šī politiskā sistēma pierādīja to, ka var darboties veiksmīgi un par to liecina ASV augstās pozīcijas pasaules politiskajā arēnā.
Šī konference parādīja būtiskāko. Proti, to, ka sociālisti tagad jau neaizsargāja sociālisma idejas. Sociālisti tagad kļuva jau par politisko spēku, kas aizstāvēja tikai ikdienišķas valsts intereses, nevis ikdienišķas valsts intereses sociālistu skatījumā. Ideoloģiskās atšķirības starp Kreisiem un Labējiem politiskiem spēkiem pazuda. Tagad nebija primārais, kāda politiskā partija bija pie varas. Šī vienaldzība, manuprāt, parādījās tieši tāpēc, ka nevienai no visām valsts politiskajām partijām tagad nebija savas identitātes, jo partijas vairs neaizstāvēja tos uzskatus, kurus deklarēja par savējiem priekšvēlēšanu kampaņās.
Tieši tādu situāciju savā darbā “Ideoloģiju beigas” cenšas mums parādīt Seimors.
…
