Cilvēktiesību kustības (M. L. Kings) un “melno nacionālistu” (Malkolms X) galvenās nostādnes un pieejas afroamerikāņu problēmu risināšanā
20.gs.vidū jau tika aptverta Amerikas dilemma – no vienas puses tika sludināti tādi jēdzieni kā brīvība, vienlīdzība, tolerance, bet no otras puses – pastāvēja plašs rasisms un afroamerikāņu, indiāņu apspiešana. Sāka veidoties liberālisma un tā principu kritika, kas visspēcīgāk izveidojās 60.gados cilvēktiesību kustības un “melno nacionālistu” attīstības rezultātā. Lai gan abas kustības aizstāvēja afroamerikāņu tiesības un atzīšanu, tomēr to nostādnes un pieejas afroamerikāņu problēmu risināšanā bija atšķirīgas.
Cilvēktiesību kustību pārstāvēja M. L. Kings, kas aizstāvēja afroamerikāņu tiesības balsot un realizēt politisko varu, uzsverot tādus principus kā individuālā brīvība, taisnīgums, likumu respektēšana un kristietības principus. Lai aizstāvētu šos principus pēc Kinga uzskatiem bija jāveido nevardarbīga rīcība. Tādējādi prasības pēc vienlīdzības nevarēja realizēt vardarbīgā ceļā. Tika atbalstīta tāda sabiedrība, kurā vienlīdzīgi un solidāri dzīvotu gan afroamerikāņi, gan baltā rase. Būtībā cilvēktiesību kustība centās panākt, lai afroamerikāņi integrētos pārējā sabiedrībā un baudītu tās pašas privilēģijas, kas pastāv baltajai rasei. Rezultātā cilvēktiesību kustība panāca Balsošanas tiesību aktu atzīšanu un pieņemšanu, kas noliedza jebkādu netaisnīgumu, kas balstās uz atšķirīga reģiona, rases vai šķiras principiem. Lai panāktu atzīšanu, cilvēktiesību kustība uzsvēra ASV Konstitūciju un Neatkarības Deklarāciju, kas paredzēja visiem vienlīdzīgas tiesības uz dzīvi, brīvību un laimi. Kustība pieprasīja nevis relatīvu šo tiesību realizāciju, bet patiesi vienlīdzīgas iespējas visiem valsts pilsoņiem. M. L. Kings uzsvēra savu ticību Amerikas sabiedrības brālībai un draudzībai, kopējai sadarbībai un solidaritātei. Visi cilvēki ir Dieva bērni neatkarīgi no reliģiskās un rases piederības. Lai panāktu šādu principu efektīvu realizēšanu dzīvē, cilvēktiesību kustība vērsās pie politiskajām, sabiedriskajām institūcijām, veidoja dialogu ar valsts amatpersonām un pašu sabiedrību, cenšoties veidot saskanīgu un kopīgu nākotni, kuru veidotu gan melnā rase, gan baltā rase. Kopīgu sadarbību un solidaritāti pierādīja fakts, ka cilvēktiesību kustību pārstāvēja ne tikai afroamerikāņi, bet arī baltās rases pārstāvji, līdz ar to kustības mērķis nebija vērsties pret balto rasi, lai panāktu afroamerikāņu tiesības, bet gan veidot kopīgu, vienlīdzīgu un uz sadarbību balstītu sabiedrību. …
