Stāsta nobeigumā sieviete ir izgājusi sava veida iniciācijas ceļu mātes pasaulē, veikusi viņas darbus, bijusi saskarē ar viņas lietām, atcerējusies mātes pamācības, pārvarējusi šaubas par iespēju līdzināties mātei: „Drošība tagad bija visur, katrā solī, kas nu veicās pats no sevis, it kā es tikai palīdzētu, tikai nēsātu tavu spožo gribēšanu no viena darba pie nākošā, patiesībā vairs tikai sajuzdama šo vieglo un labo nastu.”
Tuvība ar citu cilvēku (māti, mīļoto vīrieti, bērnu) ir ne tikai daļa no viņas identitātes, bet pati tās būtība, tādēļ sievietes tik izmisīgi ilgojas pēc tuvības, tikai tajā viņas atpazīst sevi.
„Un tad- es sajutu tevi pašu, ne pieskaroties, bet sevī un rosāmies. Jā, es teicu, un no skropstām man nobira divas asaras un ieritēja mīklas baltumā. Jā, māmiņ”.
Stāstā „Ieņemšana” sieviete pēc mātes nāves, līdz ar mātes pienākumu veikšanu, spēj identificēt sevi, prot izmantot mātes nodoto pieredzi. Šī sieviete atrod ceļu uz sevi un jūtas garīgajā ziņā vistuvāk mātei nekā jebkad agrāk: „Un, kad viss būs padarīts, tad mēs dzīvosim tālāk; mēs būsim kopā bez darbiem un uzdevumiem un nezināsim, vai tu dzīvo manī jeb es tevī”.
…