Katram cilvēkam ir bailes no tā, ka kādu dienu viņam kāds varētu pastāstīt viņa likteni, kas var būt traģisks vai šausminošs. Tādos brīžos cilvēkam šaujas prātā domas par to, ko varētu iesākt, lai liktenis nepiepildītos. Tāpat bija arī Edipam, viņu šausmināja doma par to, ka liktenis varētu piepildīties, tādēļ viņš arī bēga. Lai gan, vai tam bija jēgas? Nē. Un tad, kad, liekas, esi izbēdzis, sākas notikumi, kuri sāk lietas virzīt gultnē, kas sāk atgādināt izteiktā likteņa piepildījumu. Manuprāt, nevar aprakstīt tās sajūtas, kas dzima Edipā pēc tam, kad viņš sāka apzināties, ka liktenis viņam skatās tieši acīs. Kā jau minēju, noteikti pilna nolemtības sajūtu, kuru pavada gan bailes, gan izmisums, arī pārsteigums. Par to, ka viņam bija baismi un mulsinoši, pierāda viņa teiktie vārdi:
„Baismi gan mums, baismi tas skan, ko mums te pauž gaišreģis vīrs (..), mulst tikai prāts”